No vienas puses, rukruku solījums pārstāt rūpēties par manu veselību rada atvieglojuma sajūtu. No otras puses – viņi nepasakaidro, kas ar to domāts. 

Komandors K.A.Kariņš un viņa lidojošā sile līdz šim skaitļos ir iedziļinājušies tikai tad, kad tas ir izdevīgi. Diezin vai ir pamats gaidīt attieksmes maiņu.

Arī “Maxima” veikalos vairāk nekā ierasts tiek pirkti produkti ar ilgāku uzglabāšanas termiņu, un klienti pērk ievērojami vairāk nekā ikdienā nepieciešams. 

Sliktākajā gadījumā slēgtais kanāls jau ir aizstāts – parasti ar kādu mazuļiem paredzētu kanālu, kurā varam skatīties runājošo vāverīšu piedzīvojumus.

OECD bija Latvijai ieteikusi ieviest ienākumos balstītus nodokļu atvieglojumus pamata ērtību atjaunošanai, bet šajā jomā rīcība nav sekojusi.

Karš ir karš, un kara laikā Satversmes 100. pantā par aizliegtu apsaukātās cenzūras pastiprināšanās ir dabiska lieta?

Patiesībā jau pati K.A.Kariņa kļūšana par maigo diktatoru ir liktenīga kļūda, par kuru Latvijai nāksies skarbi maksāt ilgtermiņā.

Tāpat kā līdz šim, bez kukūsertifikāta es netikšu ielaists teātros, kino, koncertos un salonos. Nevarēšu piedalīties pašdarbībā un sportot telpās.

Varat nešaubīties – papīrs, tā teikt, pacieš visu. Jeb, kā teica Karlsons, kas dzīvo uz jumta, visīstākā labdarība ir tad, ja viss tiek atdots man!