Ja mūsu naudas kārā valdība ir atteikusies no “vieglas peļņas”, tas ir labākais pierādījums, ka ar Latvijas dzelzceļa saimniecību ir pavisam švaki.

Sabiedrībai radīts iespaids par nežēlīgu cīņu pret ārzonām, bet patiesībā aizliegums attieksies uz samērā nelielu daļu ārzonu uzņēmumu.

Vēloties atbalstīt savus draugus “OIK biznesmeņus” Latvijas politikāņi ir ieslēguši dipada-dapada ātrumu un uzķēzījuši ES normām.

Aizņemšanās, lai atdotu parādu, ne tikai nav izeja, bet, tieši otrādi: absolūts strupceļš, kas parādu slogu palielina arvien vairāk.

Reizniece-Ozola ir pieņēmusi ārkārtīgi nopietnu lēmumu – pārcelties uz kabinetu kādā no starptautiskām finanšu institūcijām.

Apkarojot “čaulas kompānijas”, Latvijas politikāņi iecērt milzu robu savas valsts budžetā, nesaņemot nekādu kompensāciju no “sabiedrotajiem”.

Visi noslēgtie kredītu un depozītu, kā arī citi pakalpojumu līgumi paliks spēkā atbilstoši to nosacījumiem.

Tas, ka no Latvijas puses nekāda interese par “British Steel” piedāvājumu nav vērojams, gan nav nekāds pārsteigums.

Būvnieki pašlaik mēģina to risināt, vienojoties par “nozares minimālo algu”. Taču ne visi to spēs to “pacelt”.