• Produkti
    • ecube
    • trauki
    • Gelios
    • xlash
    • autoskola
Ceļu remontētājiĒrtāk ir tā, kā iegājies... Foto no: nozare.info

Kas labāk: iebraukt bedrē un saņemt kompensāciju vai pagaidīt un bedrē neiebraukt?

Latvijas sabiedriskie mediji informē, ka nekvalitatīva ceļa seguma dēļ cietušo auto īpašnieki varot saņemt kompensāciju. Nu lieliski! Taču gribot negribot rodas jautājums no otras puses: vai Latvijas valsts ceļu uzturētājas vadās pēc kaut kāda plāna vai darbojas tīri instinktīvi divos līmeņos, kur pirmais uzdevums ir šķendēties par to cik maz naudas un otrs – remontēt kaut ko un kaut kā

Matīss Miers, īpaši InfoTOP.lv

Vai vienkāršāk: kas labāk – iebraukt bedrē un saņemt kompensāciju vai kompensāciju nesaņemt un bedrē neiebraukt? Es neesmu ceļu būves inženieris, un man nav ne jausmas par pareizo praksi šāda veida darbos. Es vairāk esmu vērotājs, kurš stāv ceļa malā un noraugās uz notiekošo. Un tieši šāds vērotāja ampluā man ļauj paskatīties uz notiekošo mazliet atsvešināti.

Skatoties no malas, šķiet, ka valsts autoceļu sakārtošanā trūkst kopīga, vienota redzējuma. Ik gadu mēs dzirdam gaudas par naudas trūkumu – un tajā pašā laikā redzam vai vismaz jūtam to, ka tie ceļu darbi, kas par šiem mazajiem milijoniem ir notikuši, ir veikti nekvalitatīvi. Protams, ne visi, bet, ja pat sabiedrisko mediju sižetā AS “Latvijas Valsts ceļi” pārstāve var vaļsirdīgi atzīt, ka 1/3 no “saremontētajiem” ceļiem ir, maigi sakotot, sacūkoti, tad man trūkst komentāru. 

Vēlreiz uzsveru, es neesmu ceļu būves speciālists, un tomēr… Vai tomēr nevar izdarīt tā: ja tiek plānoti darbi (un šo plānošanu taču var veikt vairākus gadus vai vismaz mēnešus pirms darbu uzsākšanas), tad varbūt vajadzētu rīkoties pēc principa  – labāk vienreiz, bet kārtīgi. Un tātad: labāk mazāk, bet labāk. Proti, nevis katru gadu lipināt ciet  caurumus vienā un tajā pašā ceļa posmā (jo naudas īsti nav, taču kaut kas ir jādara), bet gan  izdarīt to vienreiz un aizmirst par šo ceļu uz gadiem desmit.

Es joprojām ticu, ka arī Latvijā mēs varam uzbūvēt vai saremontēt ceļus tā, ka tie atbilst Eiropas standartiem. Un to var izdarīt pat par niecīgo naudas daudzumu, kāds tiek piešķirts “Latvijas Valsts ceļiem”. Protams, tas nenotiks uzreiz. Tas nebūs ne viena, nedz triju gadus darbs. Taču tas būs darbs, kas varētu tikt veikts loģiski, rūpīgi, pārdomāti ar ideju, ka šeit un tagad mēs remontējam šo konkrēto posmu tikai ar vienu mērķi –, lai šeit atgrieztos labākajā gadījumā pēc 10 gadiem. Jā, tādā gadījumā ceļu remotdarbu ātrums valstī noteikti nebūs grandiozs, taču labi paveiktais darbs sniegtu iespēju gadu no gada palielināt pienācīgi saremontēto, pārbūvēto ceļu posmu skaitu.

Bet kā tad cilvēkiem sadzīvot, gaidot, kad pienāks viņu kārta tikt pie atjaunota ceļa? Visi grib labus ceļus! Ej un iestāsti, ka viņiem vēl divus gadus jāgaida. Vai kāds ir gājis pie cilvēkiem un stāstījis? Es, piemēram, saprastu. Mūsu tauta vispār ir pacietīga. Ja normāli izklāsta situāciju, ja pamato un pēc tam uzbūvē tiešām labu ceļu, tad cilvēks būs ar mieru pagaidīt. Nedomāju, ka ikgadējā ceļu seguma uzlabošana ir tas, par ko priecājās vidusmēra latvietis. Regulāras oranžo vestīšu parādīšanās uz lielceļiem nepadara cilvēkus saprotošākus. Visi taču atceras, ka vīriņi ar lāpstām jau bija šeit pirms gada, ir tagad un droši vien būs atkal pēc gada. Visi taču saprot, ka arī visu mūsu nauda gadu no gada tiek tērēta šādos nekvalitatīvos ceļu darbos. Varbūt pietiks? 

Es saprotu situāciju, es nepieprasu saremontēt visus valsts ceļus viena gada laikā. Es sagaidu tikai rūpīgu un kvalitatīvu darbu (gan no atbildīgajiem plānotājiem, gan darbu veicējiem). Es uzstāju uz to, ka ir jāatsakās no zemākās cenas principa, bet jāizvēlas ekonomiski izdevīgākais variants, kas paredz arī ļoti sāpīgas sankcijas pret tiem uzņēmumiem, kas kādu iemeslu pēc uzticētos darbus ir veikuši slikti.

Vai tad tā ir utopija? Nē, tai jābūt realitātei!

Tavs komentārs par rakstu: