• Produkti
    • ecube
    • trauki
    • Gelios
    • xlash
    • autoskola
Velosipēdisti un taksisti pārkāpj satiksmes noteikumusKritiskā masa. Foto: Rebeka Žeire/LETA

«Kritiskā» atzīšanās

Mani sauc Matīss. Man ir 31 gads. Es piedalījos “Kritiskajā masā”… arī šogad. Un, tā kā ir pagājis kāds laiciņš, esmu gatavas dalīties ar sajūtām.

Pirms es aizklīstu paskaidrojumos un apcerējumos, vēlos norādīt, ka esmu gan velobraucējs, gan autovadītājs, tāpēc uzskatu, ka mans redzējums balstās abu šo pretējo pasauļu kaut nelielā izpratnē.

Matīss Miers

Tātad jau 13 gadus 1. maijs ir tā diena, kad daudzi velobraukšanas mīlētāji vienojas kopīgā un it kā neorganizētā braucienā pa valsts galvaspilsētas ielām. Tikšanās vieta ir nemainīga – Dailes teātris, bet pārējais maršruts (ar dažiem izņēmumiem) parasti ir neskaidrs un top brauciena laikā. Pieļauju, ka daudzi Rīgas iedzīvotāji šo gadu laikā ir saskārušies ar Masas plūdumu pilsētas ielās. Esmu pārliecināts, ka ir arī vēl kāds – bez pašiem divriteņu minējiem –, kas par šo visu priecājas, bet vēl vairāk esmu pārliecināts, ka ir tik daudzi, kas visu šos minējus vēlētos redzēt citā – daudz, daudz tumšākā vietā ar visiem viņu velosipēdiem, kas, starp citu, arī būtu ievietoti daudz, daudz tumšākā vietā, kur saule nemaz neiespīd.

Te es gan varu teikt arī pāris vārdus Masas aizstāvībai, proti – 1. maijs ir brīva diena, un pēc idejas šajā dienā nevajadzētu būt daudz tādu, kam būtu kādas ārkārtas darīšanas pilsētā, tāpēc nelielās neērtības, ko var radīt paaugstināta velo plūsma, ir viegli pārdzīvojamas un neietekmē velominēju karmu.

Labi, palikām pie tā, ka 1. maijā mēs minam pedāļus – un jūs (galvenokārt autovadītāji) raidāt pār mūsu galvām dusmu zibeņus. Jājautā, kāds ir iemesls dusmām? Tas, ka ciskudriļļi uz kādu – neilgu – brīdi ir aizņēmuši tieši to pilsētas ielu, pa kuru tieši jums, autovadītājam ir jābrauc? Iespējams. Vai varbūt nervi tiek bojāti, jo veloatkarīgie šajā dienā brauc, vēl izteiktāk ignorējot ceļu satiksmes noteikumus? Varbūt.

Arī es domāju, ka dusmu un naida iemesls ir šie divi minētie faktori un vēl tas, ka velo un auto braucēji pārstāv divas dažādas pasaules un to līdzāspastāvēšana pagaidām Latvijā ir samērā sarežģīta. Te pat var vilkt paralēles ar Vērmanes dārza staigātājiem – mēs zinām, ka viņi ir, bet, kad tie apvienojas lielākā barā, sabiedrības vairākumam rodas milzu liela nepatika. Ar velobraucējiem ir tieši tas pats! Autobraucējs ir spiests konstatēt, ka šo “dīvaiņu” paliek arvien vairāk. Tie sāk izjaukt pilsētas satiksmes dalībnieku “dabisko” hierarhiju. Un, tā kā pārmaiņas vienmēr sākumā tiek uztvertas ar negācijām, es ar prieku katru gadu 1. maijā rūpēšos, lai mūs – velobraucējus – atpazīst.

Taču ir arī  jāizlej kāds liels darvas spainis pašu velobraucēju priekšā. Kā jau minēju, es esmu arī autobraucējs. Tas man liek paskatīties uz lietām no cita skatu punkta, proti, no automašīnas kreisās puses sēdekļa pozīcijas tieši aiz automobiļa stūres. Es apzinos to brīvību, ko dod velosipēds, es saprotu to prieku no mīšanās un tās neērtības no apstāšanās, bet atvainojiet – mēs visi esam satiksmes dalībnieki.

Ja tu vēlies, lai tevi respektētu, tad respektē citus. Šī senā un vienkāršā patiesība cieši sakņojas velobraucēju un autovadītāju “kopdzīvē” pilsētas ielās. Lai cik tas nebūtu pārsteidzoši, likumi tomēr visiem ir vienādi, un līdz ar to sarkanā gaisma mums visiem liek veikt vienādu darbību – apstāties.

Ziniet, es nesen pamēģināju braukt ar velosipēdu, ievērojot visus noteikumus. Nav jau nemaz tik grūti, būtībā tāpat kā ar automašīnu – stājos pie sarkaniem, parādu pagriezienu. Turklāt konstatēju, ka es ar savu rīcību (ņemot talkā arī veloceliņu platumu, kas gluži vienkārši daudziem citiem velobraucējiem liedz mani apdzīt) motivēju citus braucējus pagaidīt pie luksofora.

Patiesībā viss elementārais ir vienkāršs – cieni citus, un tiekamies uz ceļa – vienalga, kādus pedāļus tu pārvaldi.

Tavs komentārs par rakstu: